Raiņa “Spēlēju, dancoju” vēsta par liesmojošu enerģiju, kas modina un, uzveicot ļaunumu, ved uz gaismu. Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa opera bija enerģijas lādiņš savulaik, nu spēlmanis Tots ierodas, lai pārmaiņas piešķiltu mūsdienu sabiedrībā. Ne vairs ārējais ienaidnieks Kungs izsūc trīs dzīvības asins lāses. Vienaldzība un kūtrums ir tas, kas iznīcina ar lēnu gruzdēšanu. Tots ir savējais svešais, kurš nāk no tālienes un ar savu mūziku aizdedz ilgas pēc nezināmā. Spēlmanis atraisa zemes un pazemes spēkus, anarhistiski jaucot kopā laicīgo ar pārlaicīgo. Ar viltu un asprātību viņš atgūst nolaupīto Leldi un liek ugunij skriet cauri vecajai Velnu rijai. “Es nu būšu pretvelns, pretdievs, pretcilvēks,” kvēli pauž Tots. Viņš plosa pasauli, lai to pārradītu un apvienotu.