Projekta “Skolas soma” ietvaros Rīgas 51. vidusskolas 11.a klases skolēniem tika dota iespēja apmeklēt senāko un krāšņāko Rīgas kinoteātrī “Splendid Palace”, izstaigāt tā telpas, apskatīt kinozāles, uzzināt par ta vēsturi, bet pēc tam noskatīties Ināras Kolmanes spēlfilmu “Mātes piens”.

Filma veidota pēc populārā rakstnieces Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" motīviem. Jauna daudzsološa ārste konfliktā ar totalitāro padomju režīmu zaudē visu - karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Taču pieaugot, meita kļūst par viņas vienīgo atbalstu un cenšas palīdzēt gan mātes depresijai, gan pati mācās izdzīvot nomācošajā padomju režīmā. Mātes un meitas dzīvesstāsti norisinās padomju okupētajā Latvijā laikposmā no 1945. līdz 1989. gadam.

Galveno lomu – Astru filmā veiksmīgi atveido aktrise Maija Doveika, šis tēls iemieso identitātes zaudēšanu, bailes, bezspēcību, dusmu neizpaušanu, izolētību, šaubas un pašapziņas trūkumu.

Pēc pasākuma jauniešiem klases audzināšanas stundā bija iespēja savstarpēji veikt diskusiju par piedzīvoto un redzēto.

Dažas skolēnu atziņas pēc filmas noskatīšanās un sarunām:

• Kopumā es ieteiktu "Mātes piens" ikvienam, kam ir interese par padomju vēsturi un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā arī noteikti indivīdiem, kas gāja cauri tiem laikiem. 
• Manuprāt, "Mātes Piens" no manis ir pelnījis 7/10, jo likās, ka filmas stāstam nebija līdz galam izdomāts plāns - īsti nevarēja ieraudzīt, kur stāstā bija kulminācija, un tas padarīja filmu garlaicīgu, straujšs noslēgums. "Mātes piens" ir par māti un meitu, kas dzīvoja Padomju Latvijā - filmā tika attēlota abu tēlu ikdiena. Visspilgtākais kino elements bija šizets, jo man ļoti patika, ka galvenais stāsts virzijās no vecmāmiņas skatpunkta uz mātes skatpunktu un tad vēlāk no mātes skatpunkta uz meitas - tas padarīja stāstu unikālu, oriģinālu.
• Filmai ir drūma noskaņa, kas atstāja prieku par to, ka dzīvoju mūsdienās, brīvajā valstī.